Druka uz t-krekliem

Es gulēju, skatījos griestos un domāju par drukāšanu. Sievišķīga ziņkārība neļāva man mierīgi atpūsties. Domāju, tas ir kā iet pie stilista, kad nezini, kas būs redzams spogulī, kad ieskatīsies tajā.

Pagaidām mans stils ir lakoniski balts. Visur.

Grozos gultā. Printera virsma ir diezgan cieta. “Sintētikā ir karsti,” teica smaidīgs banānu republikas darbinieks, ar kuru iznāca sadarboties vakar. Karsti, toties audums ir mīksts, to ir ļoti patīkami sajust uz ādas. Ne visi dzīvo dienvidos. Tur vispār nevajag nekādus t-kreklus.

Ko es te ņurdu? Ir jānoskaņojas darbam. Ar termopresi, kas silst, lai tinte iztvaikotu no speciāla papīra un iesūktos manī kā skaidrs pilnkrāsu zīmējums. Ir jānoskaņojas tam, lai krāsa iesūktos precīzi. Elpojam, elpojam! Viens, divi, viens, divi.

Kāpēc viņi vēl nedrukā? Ak, ēd banānus. Interesanti. Nekas, pagaidīsim. Papļāpāsim.

Un atkal. Nolemtība.

Vakar ar kolēģi gulējām uz blakus konveijeriem. Es esmu sintētiska, bet ne jau šāda tāda – es spēju izturēt augstu temperatūru. Bet viņa bija no 100% kokvilnas, deguns mākoņos, labdienu padeva caur zobiem. Ak, Dievs.

Uz manis var uzdrukāt kaut ģimenes foto, kaut Aivazovska reprodukciju. Bet uz viņas ar tiešo druku attēls turēsies apmēram divdesmit mazgāšanas reizes. Ja krāsa būtu tumša, tad vēl mazāk, jo drukā vēl baltu pamatni. Viņai vajag īpašu pieeju, tas ir skaidrs.

Labi, ka Druku.lv zina, kā apieties ar t-krekliem, kāda apdruka ir pati izturīgākā un kā no vienkāršas lietas uztaisīt košu un oriģinālu darbu.

Es dzirdu maigu printera dūkoņu. Darbs ir sācies, un es drīz kļūšu neatkārtojama…