Cilvēks, kas izgudroja kopējamo mašīnu

Viņa mīļākās rotaļlietas bija gumijas burtu komplekts no tipogrāfijas un bērnu rakstāmmašīna. Viņš kļūs par 20. gadsimta ģēniju, taču pagaidām strādā patentu birojā un knapi savelk galus kopā.

– Čester, no jūsu istabas nāk tik briesmīga smaka, ka tuvākie kaimiņi sāk žēloties. Ar ko jūs tur nodarbojaties?

Prestiža institūta absolvents un diplomēts fiziķis šaurā, īrētā dzīvoklītī eksperimentēja ar kopēšanu. Tobrīd viņš mēģināja izmantot sēru, un tas smirdēja visai specifiski un pavisam nebanāniski.

Liktenis mūsu izgudrotāju aizveda uz advokātu kantori, kur viņš strādāja par jurista palīgu patentu nodaļā. Karlsons sapņoja, ka uzbūvēs kopējamo mašīnu, kas varētu pārnest attēlu no dokumenta uz tīras lapas bez jebkādiem pastarpinātām darbībām. Kopā ar austriešu inženieri un fiziķi Oto Korneji viņš sāka šādu mašīnu konstruēt. Pirmā “laboratorija” bija Čestera tantes virtuve.

Korneji bija noskaņots pesimistiski, tomēr eksperimenti vainagojās panākumiem. Tā Čestera šķūnītī parādījās strādājošs jauna tipa kopējamā aparāta prototips – lāzertehnoloģijas pirmsākums. Pirmie soļi bija veiksmīgi. Atlika sameklēt investoru un kompāniju, kas būtu ar mieru sākt ražot šādu tehniku.

Septiņus gadus Karlsons kā pauninieks staigāja pa lielām firmām un rādīja savu kopētāju. Viņš meklēja kādu, kas uzņemtos šo ideju īstenot. Laikā no 1939. līdz 1944. gadam viņš saņēma atteikumus no 20 uzņēmējiem. Uzmanību nepievērsa pat Nacionālā izgudrotāju apvienība un armija.

Česters bija pilnīgi pārliecināts, ka viņa izgudrojums ir daudzsološs, tāpēc noteikti tiks pamanīts. Tomēr pēc daudzajiem atteikumiem viņš sašļuka un nolēma atmest visam ar roku.

Turpinājums sekos.